Kas ir šajos “retajos” un panākumu pilnajos cilvēkos?

Šajos cilvēkos ir pārliecība par saviem spēkiem.

Mēs uzskatam sevi par varošiem, pārliecinātiem un visu spējīgiem cilvēkiem, kas, nešaubos, ka arī jebkurš no mums esam, tomēr ir šķēršļi, kuri mums ir jāpārvar, bet lai tos pārvarētu nepietiks ar šādu iedomu īpašību, kā “iedomu pašpārliecinātību”.

Mūsos ir diva veida pašpārliecinātības, viena tā īstā un spēcīgā, kas ļauj izdarīt katru sev nolikto mērķi un īstenot jebkuru ideju.

Tomēr ir arī mūsu pašpārliecinātības tumšā puse, “iedomu pašpārliecinātība”.

Šis iedomu tēls mūs vada uz priekšu un saka, ka mēs varam visu, bet rezultāti par to neliecina. Patiesībā, nekas par to neliecina, tikai augstais saprāts, kas piemīt, un entuziasms, kurš nav nekam derīgs, ja tas netiek īstenots lietderīgi. Bet nekas nav tik traki, kā uz brīdi varētu šķist, tādēļ rakstu, lai atvēru mazu acs spraudziņu, kura beidzot ļautu lūkoties uz visu no gaišās puses.

Pašpārliecinātību ir jātrenē, lai tā patiešām būtu spēcīga, lai katrs sev noliktais solījums tiktu izpildīts, krītot un ceļoties, bet izpildīts.

> Zini, ka Tev ir jāsēž visu nakti un jādrukā memurāri skolai, nedomā, bet izdari to.
> Zini, ka rīt Tev ir eksāmens, tad iemācies uz to par katru cenu.
> Zini, ka Tev jāiet laicīgi gulēt, lai nākošajā dienā vari pamosties svaigs, ej gulēt.
> Zini, ka izdarīji nepareizi, atvainojies.
> Zini, ka Tev tuvam cilvēkam vajag palīdzību, tad palīdzi. (domā prātīgi)

Šeit vēl ir daudz un dažādu lietu, mērķu un uzdevumu, kurus vari pats sev nosaukt. Nevari nosaukt? Saraksti uz lapiņas.

Izpildi, katru mazāko no noliktajiem soļiem, sastādi grafikus, bet ja to dari, tad tos ievēro tik stingri, cik iespējams. Katru mazāko soli ejot, Tu panāc soli sev pretī. Pildot mazus darbus un solījus sev vai citiem, Tu stiprini sevi, dari sev pašpārliecinātāku. Varbūt, neredzēsi to momentuāli, bet hroniski pildot visus pamata uzdevumus, tos, kurus pats sev esi nostādījis, sāksi sajust pašapmierinājumu. Patiesībā, aizej iztīri zobus, pat ja miegs jūtami nobeidzina, arī tad Tu sajutīsi apmierinājumu. Jūti, cik labi sajuties? Tā turpini un pildi pa mazumiņam.

Ejot soli pa solim, katrs nākošais paliek vieglāks, tas nav kross, kurā Tu nogursti skrienot garas distances, tā ir dzīve, kas Tevi atalgo par savu pašpārliecinātību. Ar laiku kļūsi pašpārliecinātāks, sajutīsi to, ka bailes no neizdošanās ir Tavs ienaidnieks, mūsu visu ienaidnieks. Sakauj to un būsi spēcīgs un pašpārliecināts.

Vajag noticēt sev, bet, lai noticētu, beidz mānīt sevi un “spraust batonus” sev ausīs, ka, kaut ko izdarīsi vēlāk, iespējams, ka neizdarīsi, bet ja izdarīsi, tad pavirši un no tā nebūs apmierinājums. Izdari visu, tad, kad to nolem, pacel un pakustini savas rokas, beidz šaubīties un meklēt “atzmazkas”, lai to neizdarītu. Aha, “atmazku” meklētāji mēs esam bijuši vai vēl aizvien esam visi.

“Kādēļ to darīt šodien? Izdarīšu rīt!”, “Man sāp kājas, nekur neiešu.”, “Tam jau nav nozīmes, tāpat no tā nekas liels nebūs.”

Tā ir tikai daļu no mūsu, iecienītākajām atrunām. Ko gaidi, Eifeļa torni savā darzā, katru reizi, kad saņemsies uzrakstīt vienu teikumu savā kursa darbā? Nebūs Tev Eifeļa tornis un nebūs arī Raiņa statuja, patiesībā, Tu pat nepamanīsi, ka kaut kāda jēga tam bija. Tomer zemapziņa to sevī iekļaus un atcerēsies, un tā ir spēcīgāka par mūsu apziņu. Neklausoties jēlajās atrunās, bet gan tās atmetot un izdarot sev nolikto darbu Tu esi uzveicis slinkumu, un darot to atkārtoti Tu pat nepaspēsi acis pamirkšķināt, ka Tev dzīve sāk mest iespējas, un ticiet man, lai kādas tās nebūtu – tās novedīs pie laba rezultātā, atliek saņemties un vienkārši ĻAUT sev kļūt pašpārliecinātam. Galvenais nesabīsties no katras ķibeles, tas ir šķērslis un šķēršļi nav domāt nekam cita, kā tikai tā pārvarēšanai.

Pateikšu Jums – Ejiet uz savu mērķi, krītiet un celieties, apdauzieties, bet nenovirzieties.

Katrs no mums ir nodarbojies ar šo “interesanto” aktivitāti, viens ikdienā citrs pa laikam – arī es tajā virpulī esmu bijis. Šī spēle darbojas pavisam vienkārši. Dzīve ne vienmēr mums piešķir zelta bruģētu taciņu, kas ved uz vienu vienīgu leiputriju. Ļoti daudzi no mums, cilvēkiem, iet dzīvi caur ērkšķiem, tādā veidā norūdoties un radot sevī ticību, ka izdarāms ir jebkas – tas ir tikai pozitīvi.

Tomēr, ik dienu tiek uzdoti jautājumi: kādēļ nesanāk, kādēļ ir grūti, kādēļ nekas nenotiek tā kā es vēlos? Šie jautājumi uzbrūk cilvēkiem, kas neredz cerību un ir izmisumā. Šādas emocijas ir cilvēcīgas un no tām nav jākaunās. Tomēr, aiz šī visa slēpjas šī nodarbe – sevis žēlošana.

Kādēļ skumt un sēdēt, zinot, ka nekas nemainās? Kādēļ teikt sev, ka neko vairs nespējat izdarīt? Kādēļ iestāstīt, ka NEvarat to izdarīt? Tādēļ, ka sevi žēlot ir visvieglākā izeja no jebkuras problēmas ir spēja justies nevajadzīgam, noslīkt savās skumjās un domāt, ka Tev vienīgajam šajā pasaulē ir tādas problēmas un tās ir neatrisināmas.

Bet ziniet? Šajā visā ir viens āķis – neticība sev. Kā tā veidojas? Neticība sev parasti sakņojas nepadarītajos darbos. Ja esat sev nospraudis kādu darbu, ko padarīsiet un to neizpildat, tad jūs “iegriežat” savai pašapziņai. Ja neizpildat solījumu, izdarat tieši to pašu.

Lai sev atgrieztu apziņu cīnīties ar šā laika esošajām problēmām un, ja jūtat, ka tieši pārliecība par darba izpildes iespējamību Jūs kavē, tad saņemieties – cīnieties ar sevi. Lai savu pašpārliecinātību palielinātu vajag sākt ar mazumiņu. Jo ar vienkāršu entuziasmu un lielo vēlmi “gāzt kalnus” nekas netiks līdzēt, ja nepabeigsiet savas ieceres. Vispirms iemācieties pateikt sev, ka iesiet gulēt 23:00 un nev vēlāk, un to arī izdarīt, pirms ķerieties pie lielākiem plāniem.

Pildiet vienu mazo uzdevumu pēc otra, izdariet tos, kā esat plānojuši, trenējiet sevi būt apzinīgiem un ar stingru nostāju. Protams, izņēmumi, nav pieļaujami, jo tas radīs šaubas pašiem par sevi. Ja ko nolemjat apdomājiet 90% to, ka to izdarīsiet. Ar katru neizpildīto mazo uzdevumu Jūs sevi parociet zemāk, ar katru izdarīto ceļas Jūsu pašapziņa.

Svarīgi ir mīlēt sevi un zināt ko vēlaties, izpildīt katru lietu ko sev noliekat, vai apsolat citiem. Tas rada to saucamo pašapziņu un nešaubieties, ja neredzat to, zemapziņa strādā Jums jau pa pieciem soļiem uz priekšu.

Ar šo visu vēlējos pateikt, ka, lai cik grūti šobrīd kādam neietu, nezaudējiet cerības, jo to zaudēšana ir tikai sevis žēlošana un tā ir patīkama, reizē nāvējoša. Nežēlojiet sevi, bet drīzāk paskaidrojiet sev, ka tā vietā, lai želotos un skumtu, ko tik nevarat tajā mirklī izdarīt?

Kamēr žēlojaties, Jūs varat:

• Pameklēt sev darbu un rakstīt pieteikumus uz sludinājumiem.
• Darīt citas lietas un izpildīt mazos uzdevumus, lai nežēlotos.
• Parunāt ar cilvēkiem internetā, kas ir veselīgi un ļauj jums komunicēties ar apkārtējiem un nejusties vienam.
• Iepazīties ar cilvēkiem.
• Plānot nākotnes plānus un mazos soļus, kas ļautu tos piepildīt.
• Izpildīt katru mazo solīti.
• Darīt jebko…

Galvenais ir saprast, cik vērtīgi esat. Pat, ja Jums to nekaļ ikdienu, apzinieties paši, cīnieties ar sevis žēlošanu, tā ir vēl nāvējošāka nekā smēķēšana un ir tik pat atkarību izraisoša.

Atcerieties! Neviens Jums nepalīdzēs, tikai Jūs paši, bet ja palīdzēs, tad uzskatiet to pat atlīdzību, par saviem līdz galam izpildītajiem uzdevumiem.

Veiksmi jebkuram, kas pēc šī raksta saņemsies cīnīties ar sevi, jo doma par to, ka kādam spēju palīdzēt ir vislabākā atlīdzība. Ja ir kādi jautājumi vai vienkārši vēlaties izkratīt sirdi un dzirdēt manas domas man vienmēr varat rakstīt.

roberts@gfx.lv

Pasmaidiet par laiku, kas Jums ir dots. Tā ir šodiena, un tā ir diena, kad varat rīkoties, katra diena ir kā jauna iespēja, kadēļ to neizmantot?